Valsts meža dienesta speciālisti, vērtējot kaitēkļu un slimību izplatību mežā, konstatē atsevišķu kaitēkļu bojājumus, tomēr kopumā situācija ir laba. Valsts meža dienests atgādina par šogad biežāk sastopamajiem kaitēkļiem, kā arī aicina ziņot Meža un vides aizsardzības daļai, ja mežā konstatē to savairošanos.
Šobrīd, vasaras mēnešos, kā daudzus gadus ap šo laiku, uz alkšņu lapām var manīt alkšņu zilo lapgrauzi (Agelastica alni L.) vai nedaudz retāk alkšņu zaļo lapgrauzi (Melasoma aenea L.). Tās ir mazas, aptuveni 5 – 8 mm garas vaboles ar košiem, metāliski spīdīgiem, tumši ziliem vai zaļiem segspārniem. Šie kaitēkļi, kā jau nosaukums saka priekšā, pamatā barojas ar baltalkšņu lapām, taču reizēm bojā arī bērzu, apses, melnalkšņa un citu koku sugu lapas vai dzinumus.
Alkšņu lapgraužu kāpuri nereti izraisa masveida alkšņu lapu brūnēšanu, kas parasti pamanāms vasaras otrajā pusē. Kāpuri apēd lapu mīkstumu, atstājot tikai dzīslojumu, savukārt pašas vaboles veselajām lapām izgrauž ovālus caurumus.
Valsts meža dienesta speciālisti norāda, ka nedz alkšņu zilais lapgrauzis, nedz alkšņu zaļais lapgrauzis kokiem nenodara neatgriezeniskus bojājumus, jo lapu koki samērā ātri atjauno zaudēto lapojumu. Līdz ar to meža īpašniekiem šo kaitēkļu bojājumu ierobežošanā nav nepieciešams veikt nekādus pasākumus.
Viens no izplatītākajiem un nozīmīgākajiem kaitēkļiem priežu mežos ir priežu rūsganā zāģlapsene (Neodiprion sertifer L.), kuras klātbūtne lielākā vai mazākā skaitā konstatējama katru gadu. Šī zāģlapsene ir tipisks jaunaudžu kaitēklis, kas parasti bojā iepriekšējā gada skujas 6 – 8 gadus vecām priedītēm, tomēr masveida savairošanās gadījumā kaitēklis var atskujot arī vidēja vecuma audzes un pat briestaudzes. Masveida savairošanās gadījumā priežu jaunaudzēm draud līdz pat 70 – 90 % skuju zudums. Ja šāda atskujošana notiek vienu vai divus gadus pēc kārtas, koki spēj atjaunoties, tomēr, ja tas atkārtojas vairāk gadus pēc kārtas, var sākties vārgāko koku atmiršana.
Zemgalē arī šogad, uz atsevišķiem kokiem ārpus meža, konstatēti bīstamās zeltvēdera mūķenes (Euproctis chrysorrhoea L.) bojājumi. Šī kaitēkļa kāpuri visbiežāk bojā plaukstošu ozolu vai augļu koku pumpurus un jaunās lapas, nereti kokus atlapojot pilnībā. Ja kāpuri savairojušies masveidā un trūkst vieta attīstībai, tie var baroties ne tikai uz ozoliem un augļu kokiem, bet arī uz liepām, apsēm, vīksnām, gobām, kļavām, vītoliem, pat uz rozēm, avenēm un citām lapotām kokaugu sugām.
Nereti zeltvēdera mūķene var būt būtisks lapu koku kaitēklis, tomēr, galvenokārt tai pievērsta uzmanība dēļ tās radītā apdraudējuma cilvēka veselībai. Kaitēkļa kāpuri ir klāti ar neliela izmēra matiņiem, kuri, saskarē ar cilvēka ādu un elpceļiem var izsaukt stipru ādas kairinājumu vai alerģisku reakciju, tostarp, izraisot pat astmas lēkmes. Smagākos gadījumos, cilvēkam var nākties meklēt medicīnisku palīdzību. Zeltvēdera mūķenes kāpurus var viegli atšķirt no citiem līdzīgiem kāpuriem, jo tiem uz tumšās muguras augšdaļas redzama atšķirīga pazīme – divi spilgti oranži punkti (matiņu pušķīši).
Šī kaitēkļa savairošanos un izplatību ietekmē daudzu faktoru kopums, kā galvenos varētu minēt meteoroloģiskos apstākļus sekmīgai attīstībai un barības bāze, proti, lielākās platībās augoši ozoli vai ierīkoti augļu koku dārzi. Konstatējot zeltvēdera mūķeni ārpus meža, lūgums informēt Valsts augu aizsardzības dienestu. Īpaši šim kaitēklim nav izstrādāti specifiski apkarošanas paņēmieni. Izmantojamas ierastās kaitēkļu bojājumu ierobežošanas metodes.
Pēdējo gadu būtiskākā meža kaitēkļa – egļu astoņzobu mizgrauža (Ips typographus L.) populācija turpina samazināties, tomēr atsevišķās teritorijās tā bojājumu risks joprojām saglabājas. Valsts meža dienests aicina meža īpašniekus, plānojot saimniecisko darbību egles audzēs, joprojām būt piesardzīgiem un ievērot Rekomendācijas un piesardzības pasākumus egļu astoņzobu mizgrauža draudu mazināšanai.