Mikroliegumi un īpaši aizsargājamie meža iecirkņi

Mikroliegumi ir teritorijas, kuras veido, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Mikroliegumus var veidot arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja funkcionālās zonas nenodrošina aizsargājamās sugas vai biotopa aizsardzību.

 

Pamatojoties uz Sugu un biotopu aizsardzības likumu un Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumiem Nr.940 “Noteikumi par mikroliegumu izveidošanu un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu”, VMD meža zemēs nosaka mikroliegumus. Īpaši aizsargājamu putnu sugu un mitro meža biotopu mikroliegumiem var tikt noteiktas buferzonas.

 

VMD meža zemēs 2019. gadā izveidoja 172 mikroliegumu ar kopējo ģeotelpisko platību 1415 ha, no tiem 58% izveidoti valsts mežos, 3 % - pašvaldību un 39 % - privāto. Mikroliegumi izveidoti 3 grupām: putni (N=159), biotopi (N=11), vaskulārie augi un paparžaugi (N=2), lielāko mikroliegumu skaitu izveidojot īpaši aizsargājamiem putniem: 140 mikroliegumus mazajam ērglim, 10 - melnajam stārķim, 3 - jūras ērglim. No 2015. gada Dienests izveidojis 390 mikroliegumus ar kopējo ģeotelpisko platību 4,2 tūkst. ha.

 

Mikroliegumi meža zemēs ir veidoti no 2000. gada. Tos veido Dienests, kā arī, ja ierosinātā mikrolieguma teritorija atrodas nacionālo parku vai rezervātu teritorijā, Dabas aizsardzības pārvalde.

 

Dienests līdz šim meža zemēs ir izveidojis un ir spēkā esoši 2589 mikroliegumi ar kopējo ģeotelpisko platību 45,1 tūkst. ha, no tiem 91% no mikroliegumu platībām atrodas valsts mežos, 7% - privāto personu un 2% - pašvaldību mežos. Pēc mikroliegumu skaita un platības lielākais mikroliegumu skaits ir izveidots putniem, kopā veidojot 88% no kopējās mikroliegumu platības, kā arī 60 % no mikroliegumu skaita, lielākās platības nosakot medņa, melnā stārķa, mazā ērgļa un jūras ērgļa aizsardzības nodrošināšanai

 

Īpaši aizsargājami meža iecirkņi (ĪAI) tika veidoti 90-tajos gados īpaši aizsargājamu sugu, bioloģiski nozīmīgu biotopu un kultūrvēsturisku vietu aizsardzībai. Īpaši aizsargājami meža iecirkņi tika izdalīti, balstoties uz likumu "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" un MK noteikumiem Nr. 132 "Par mežu ieskaitīšanu kategorijās un īpaši aizsargājamu meža iecirkņu izdalīšanu". Īpaši aizsargājamu meža iecirkņu veidošana tika pārtraukta ar brīdi, kad spēku zaudēja iepriekš minētie normatīvie akti un stājās spēkā MK 08.05.2001. noteikumi Nr. 189 "Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā", vēlāk MK 18.12.2012. noteikumi Nr. 936 "Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā". Noteikumi nosaka tos iecirkņu veidus, kuriem ir saimnieciskās darbības ierobežojumi līdz to izvērtēšanai atbilstoši mikroliegumu veidošanas kritērijiem.

 

Veicot atkārtotu meža inventarizāciju, meža īpašnieks var neizvērtēt īpaši aizsargājamā meža iecirkņa atbilstību mikrolieguma statusam. Šādā gadījumā īpaši aizsargājamu meža iecirkni Meža valsts reģistrā saglabā kā bioloģiski vērtīgu mežaudzi.