Vilki Latvijā. Vai tiešām drauds? [07.10.2013.]

Pēdējā laikā publiskajā telpā  vairakkārt ir izskanējusi ziņa, ka vilki ir nodarījuši postījumus aitu ganāmpulkiem [Eglainē, Zvārtavā].  Protams, tas nav labi. Situācija sarežģīta – lauksaimnieki prasa kompensācijas, mednieki gatavi šaut vēl vairāk.
Vai kompensācijas atrisinātu situāciju? Vai palielināta vilku izšaušana kaut ko mainītu? Patiesība, kā parasti, ir pa vidu.

Valsts meža dienesta rīcībā ir fakti, jo Valsts meža dienests apkopo informāciju par gadījumiem, kad no plēsējiem ir cietušu mājdzīvnieki un Valsts meža dienests nosaka maksimāli pieļaujamo nomedīšanas apjomu vilkiem.
Lai situāciju izvērtētu objektīvi, jādistancējas no emocijām un fakti ir šādi –   

Ik gadus tiek noteikts lielākais pieļaujamais vilku nomedīšanas apjoms
/limits/, jo vilki ir Eiropā aizsargājamā suga, kurai jāsaglabā labvēlīgs
populācijas stāvoklis –   .......
2009. gadā atļauts nomedīt 180 vilkus, nomedīti 175;
2010. gadā atļauts nomedīt 140 vilkus, nomedīti 139;
2011. gadā atļauts nomedīt 200 vilkus, nomedīti 201;
2012. gadā atļauts nomedīt 250 vilkus, nomedīti 247;
2013. gadā atļauts nomedīt 200 vilkus, nomedīti 113 [līdz 5. X].

Kā redzams pēc skaitļiem, limits pamazām ticis paaugstināts. Visticamāk, ka tiks palielināts arī šajā sezonā nomedījamo vilku skaits, jo 200 bija vien sākotnēji noteiktais daudzums, kura izpildes gaitu jau šobrīd vērtē speciālisti. Izņēmums bija 2010./2011. gada medību sezona, kad dziļā sniega un sērsnas dēļ medīt ar dzinējiem ziemas otrajā pusē nebija iespējams un limits palika sākotnējās robežās. Šinī sezonā no kopējā vilku skaita 113, kas nomedīti līdz 5. oktobrim, 74 bijuši kucēni.

Maksimāli pieļaujamais nomedīšanas apjoms vilkiem un lūšiem tiek noteikts pēc populācijas stāvokļa, nevis pēc mednieku un mežziņu uzskaites. Populācijas situācijas vērtējuma pamatā ir monitoringa dati – populācijas dzimuma un vecuma struktūra, un bioloģiskais pieaugums (auglība mazuļu embrionālās attīstības periodā). Materiālus monitoringam zinātnieki ik gadus iegūst, sadarbojoties ar medniekiem, kuri pēc medībām nodod tos zinātnieku rokās. Šie monitoringa dati apliecina, ka katram vilku pārim gadā piedzimst vidēji 6 vilcēni. Lai aizstātu 200–250 gadā nomedītus vilkus, no kuriem, kā zināms, lielākā daļa ir nepieauguši vilcēni, pilnīgi pietiek ar 40–50 pieaugušo pāriem. Vilku populācija, kas sastāv no 200–300 indivīdiem pēc medību termiņa beigām, pateicoties brīvām pārvietošanās iespējām, piemērotām midzeņu vietām un barībai, nodrošina apmēram 50 pārus, kuri sekmīgi vairojas. Šādās robežās vilku skaits Latvijā pēdējo 10–15 gadu laikā arī svārstījies – no 200–300 ziemas beigās līdz 500–600 vasaras sākumā. Apgalvojumam, ka valstī dzīvotu vairāk kā 1000 vilku, nav izskaidrojuma, jo šāda populācija ik gadus saražotu vismaz tik pat daudz kucēnu un augtu neiedomājami ātri.

Apkopotā informācija par ziņotiem gadījumiem, kad vilki saplosījuši mājdzīvniekus.
2009. gadā – 110 mājdzīvnieki, tajā skaitā 87 aitas;
2010. gadā – 85 mājdzīvnieki, tajā skaitā 70 aitas;
2011. gadā – 242 mājdzīvnieki, tajā skaitā 176 aitas;
2012. gadā – 170 mājdzīvnieki, tajā skaitā 163 aitas;
2013. gadā [līdz 1. oktobrim] – 174 mājdzīvnieki, tajā skaitā 152 aitas.

Redzams, ka pēc mazāka skaita vilku nomedīšanas 2010./2011. gada sezonā tiešām sekojuši plēsēju uzbrukumi divreiz lielākam skaitam mājdzīvnieku. Turpmākajos gados vilku medības ir pastiprinātas, kaut gan saplosīto mājdzīvnieku skaits daudz nesarūk. Sīkāk analizējot vilku uzbrukumu gadījumus un iepazīstoties ar postījumu vietām, apstiprinās jau agrāk zināmais – mājdzīvnieku īpašnieki pilnībā ignorē līdzšinējo pieredzi, ieskaitot paši savējo, un neizmanto nekādus pasākumus īpašuma aizsardzībai pret savvaļas dzīvniekiem. Šādā situācijā problēmu atrisināt ar medīšanu nevar, jo postījumiem ir gadījuma raksturs.

Tāda ir ar faktiem apstiprinātā situācija par vilkiem visas valsts mērogā, lai cik varbūt atšķirīga pieredze ar šiem plēsējiem arī būtu atsevišķos medību iecirkņos, pagastos vai zemnieku saimniecībās.

No iepriekš minētā var secināt, ka plēsēju skaits populācijā tieši nekorelē ar nokosto mājdzīvnieku skaitu. Neatkarīgi no tā, kāds būtu kopējais vilku skaits, var veidoties situācija, ka arī viens vienīgais palikušais vilks var nokost aitas kādā aplokā kā viegli iegūstamu barību un tas nenozīmē, ka vajadzētu palielināt vilku nomedīšanas apjomu. Vienīgais ceļš būtu konkrētu aizsardzības līdzekļu noteikšana. Un pat, ja šāda rīcība šķiet nesamērīga ar ieguvumiem, tad plēsēju ilggadīga barošana ar augstvērtīgu šķirņu mājlopiem noteikti ir daudz nepārdomātāka prakse.    

 

  • Publicēts:
    16.12.2013

Darba plāns

  • ZM klientu apkalpošanas centrs
  • valsts ir internetā
  • Laba servisa kampaņa
  • Ziņo KNAB
  • Obligātā suņu reģistrācija
  • INTERREG Europe
  • Skolas piens