Vides aizsardzības prasības lauksaimnieciskai darbībai

Aktuāls jautājums no vides aizsardzības viedokļa ir lauksaimniecības radītais piesārņojums, kas rada negatīvu ietekmi gan uz virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti, gan uz gaisa kvalitāti.
 

Tīrs ūdens ir svarīgs gan cilvēka veselībai un labklājībai, gan dabīgajām ekosistēmām, tāpēc ūdens kvalitātes nodrošināšana ir viens no Eiropas vides politikas pamatprincipiem. Eiropā lielākais ūdens piesārņojuma avots ir nitrātu izmantošana organiskajos un ķīmiskajos mēslošanas līdzekļos lauksaimniecībā. Padomes 1991.gada 12.decembra Direktīva Nr.91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (Nitrātu direktīva) ir viens no pirmajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem par piesārņojuma kontrolēšanu un ūdens kvalitātes uzlabošanu. Nitrātu direktīva ir izstrādāta, lai aizsargātu Eiropas ūdens kvalitāti, novēršot gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu piesārņojumu, ko izraisa lauksaimnieciskās izcelsmes nitrāti, un atbalstot labu lauksaimniecības praksi. Latvija ir pārņēmusi Nitrātu direktīvas prasības ar 2014.gada 23.decembra Ministru kabineta noteikumiem Nr.834  „Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskās darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem” un 2014.gada 23.decembra noteikumiem Nr.829 „Īpašās prasības piesārņojošo darbību veikšanai dzīvnieku novietnēs”.
 

Vienlaikus lauksaimnieciskā darbība rada arī piesārņojumu gaisā - amonjaka emisiju galvenais cēlonis ir tieši lauksaimnieciskā darbība. Lai samazinātu šīs emisijas, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 14.decembra direktīvu Nr.2016/2284/ES par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un ar ko groza Direktīvu 2003/35/EK un atceļ Direktīvu 2001/81/EK Eiropas Savienības dalībvalstīm ir pienākums izstrādāt valstu gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmas, kurās tiek iekļauti pasākumi, kas piemērojami lauksaimniecības nozarei.